Atmiņu stāsts par tuvinieku dzīvi Mazjumpravas muižā 30. un 40. gados (II daļa)

Atmiņu stāsts par tuvinieku dzīvi Mazjumpravas muižā 30. un 40. gados (II daļa)

Vasarā saņēmām sirsnīgu atmiņu stāstu un foto no Silvijas kundzes, kura dzīvo ASV,  par tuvinieku dzīvi Mazjumpravas muižā 30. un 40.gados. Ar Silvijas kundzes atļauju publicējam šo materiālu un aicinām arī citus dalīties ar savām atmiņām.  Paldies!


Šī ir atmiņu stāsta II daļa. Ar stāsta I daļu var iepazīties šeit: – Atmiņu stāsts par tuvinieku dzīvi Mazjumpravas muižā 30. un 40. gados ( I daļa )


II daļa


Elizabetes nekrologs/dzīves stāsts no aizlūguma

Helēne Elizabete Mucnieks (dz. Štolba) dzimusi 1916. gada 9. februārī Kostromā, Krievijā; mirusi 2009. gada 23. novembrī, Chardon, Ohio. 1916. gadā, viņas tēvs tika iesaukts krievu armijā un Elizabete, kopā ar māti Ženiju, atbrauca uz Latviju apciemot radus. Pirmais pasaules kaŗš šķīra ģimeni uz mūžu, atstājot Elizabeti un māti divatā. Māte Ženija bija ļoti strādīga un uzņēmīga sieviete un drīz vien iznomāja Rīgas robežā Mazjumpravas muižu, tieši Daugavas krastā, un ierīkoja piena lauksaimniecību. 1918. gada Latvijas neatkarības proklamācija atļāva piensaimniecībai uzplaukt un drīz tur bija vairāk kā 100 slaucamās govis. Tomēr Ženija nelutināja savu meitu un Elizabetei bija jāveic savi pienākumi mājās un pašai pat jāuzklāj sava gulta. Ženija arī vērtēja izglītību un sūtīja meitu vācu un krievu skolās, lai iemācītos vācu un krievu valodas līdzās latviešu valodai.

Caur Elizabetes Talsu radiem, viņa iepazinās ar Ati Mucnieku, kurš studēja Latvijas Universitātē, piederēja Fraternitas Lataviensis korporācijai, un dziedāja Prezidiju Konventa Vīru Korī. Elizabete un Atis laulājās1938. gada 5. janvārī, Rīgā Svētā Jāņa baznīcā. Viņi dzīvoja Mazjumpravmuižā un palīdzēja to apsaimniekot, bieži apmeklējot koncertus, operas, teātri un citus korporāciju pasākumus Rīgā.

Krievu okupācijas laikā, ģimene zaudēja Mazjumpravas muižu ar visu dzīves iekārtu. Pārcēlās uz Rīgu, kur īsi pirms paredzētās 1941. gada izsūtīšanas, Elizabetes māte Ženija mira. Vācu laikā, paredzēdami to sliktāko, Atis izceļoja uz Vāciju un drīz pēc tam Elizabete viņam sekoja, tikai nezinot kur viņš atrodas. Elizabete pārdzīvoja Berlīnes bumbošanu un pēc tam satika Ati Pegņicas nometnē. Viņi pārcēlas uz Bayreutes nometni Bavārijā, kur 1948. gadā viņiem piedzima meita Ilze. Zaudējot cerību atgriezties dzimtenē, ar Theo un Olgas Laubes palīdzību (amerikas veclatvieši) ģimene pārcēlās uz Akronu, Ohio.

Atis atrada darbu pie Ferriot Brothers uzņēmuma, gādāja par savu ģimeni, un gada laikā iepirka māju netālu no darba vietas. Viņi, uz laiku, pieņēma savā mājā radus, Dedziņu ģimeni un Elfrīdu Hofmani. Elizabetei patika uzņemt viesus savā jaunajā mājā, bet situācija drastiski mainījās 1954. gadā, jo janvāra mēnesī Atis pēkšņi mira. Ar Dedziņu ģimenes, Frīdas, un kaimiņu Szilagy ģimenes palīdzību, Elizabete iemācījās angļu valodu un atrada darbu Ferriot Brothers uzņēmuma kafetērijā. Ar laiku viņa tur uzdienēja par kafetērijas vadītāju. Viņa strādāja garas stundas, lai izmaksātu māju un gādātu par Ilzes izglītību. 1972. gadā, kad Ilze apprecēja Jāni, Elizabete ieguva ne tikai znotu , bet arī tika uzņemta Rešņu ģimenē.

75 gadu vecumā, Elizabete aizgāja pensijā. Viņa turpināja dzīvot savā mājā, ciemoties pie kaimiņiem, it sevišķi pie draudzenes Jennijas, cept un vārīt savām mazmeitām, braukt kopā ar ģimeni vasaras atvaļinājumos uz pludmali Karolīnā, lasīt un rakstīt vēstules ģimenei un draugiem Kanādā, Austrālijā, un Latvijā.

Pēdējos dzīves gadus Elizabete pavadīja Jāņa un Ilzes mājā Chardonā. Viņa mīlēja un bija lepna par savām mazmeitām, Larisu, Kristīni un Silviju. Viņa priecājās, kad dzima mazmazmeitas Ellija un Juliāna, it sevišķi, kad viņas apmīļoja un nobučoja Omammu. Elizabete mīlēja savu ģimeni, draugus, un kaimiņus, un arī konfektes, cukuru un īstu sviestu.

Pārvarējusi daudz dzīves šķēršļus, piedzīvojot lielus priekus, kā arī bēdas, Elizabete nodzīvoja samērā garu un veselīgu mūžu un atstāja šo pasauli 2009. gada 23. novembra rītā 93 gadu vecumā.


Pēc materiāla pilnvērtīgas apstrādes, to varēs aplūkot un ar to iepazīties Mazjumpravas muižas dzirnavu ēkā tās apmeklējuma laikā.

KOMENTĀRI

WORDPRESS: 0