Atmiņu stāsts par tuvinieku dzīvi Mazjumpravas muižā 30. un 40. gados (I daļa)

Atmiņu stāsts par tuvinieku dzīvi Mazjumpravas muižā 30. un 40. gados (I daļa)

Vasarā saņēmām sirsnīgu atmiņu stāstu un foto no Silvijas kundzes, kura dzīvo ASV,  par tuvinieku dzīvi Mazjumpravas muižā 30. un 40.gados. Ar Silvijas kundzes atļauju publicējam šo materiālu un aicinām arī citus dalīties ar savām atmiņām.  Paldies!


I daļa


Cienījamā Briedes kundze,

Sveika! Man ir liels prieks dalīties ar Jums manas vecmammas, Elizabetes atmiņās no Mazjumpravas muižas! Es atceros, cik ļoti lepna mana “Omamma” bija par to, ka viņas māte tik cītīgi un čakli uzkopa Mazjumpravas muižu un saimniecību. Kad Latvija kļuva neatkarīga, viņai bija tādas cerības, ka mēs varētu sameklēt viņas iemīļotās dzīves vietu, bet, pēc vairākiem ceļojumiem uz Latviju, nevarējām viņai atvest jaukas ziņas. Viņa pati nekad neatgriezās Latvijā, jo gribēja turēt Latviju savās atmiņās tādu, kādu to atcerējās. Elizabete nomira 2009. gadā, labu laiku pirms mēs uzzinājām no paziņām un atklājām Mazjumpravas muižu internetā. Cik viņa būtu priecīga, ka Jūs novērtējat viņas brīnišķīgo mājasvietu Daugavas krastā!

Pirmkārt, noskaidrošu mūsu ģimenes koku un cilvēkus,  par kuriem es rakstu.. Jums raksta Silvija, Ženijas Štolbas mazmazmeita, Elizabetes mazmeita, un Ilzes meita. Elizabete bija Ženijas vienīgais bērns un Ilze ir Elizabetes vienīgais bērns. Manai vecmammai tā nepatika dotais vārds, Helēne, tāpēc viņa izvēlējās lietot vidējo vārdu, Elizabete. Es, kā arī mana mamma un māsas, dzīvoju Ohaijo pavalstī, Amerikā, netālu no Klīvlandes pilsētas, kur vēl darbojās Latviešu baznīca un sabiedrība. Bēgļu gaitas aizveda Elizabeti ar vīru Ati no Latvijas līdz Vācijai, kur piedzima Ilze, tad tālāk uz Ameriku.

Diemžēl mans vectēvs Atis mira 1954.gadā, četrus gadus pēc iebraukšanas Amerikā. Elizabete uzaudzināja Ilzi kopā  ar radiem, kuri arī nonāca Amerikā bēgļu gaitās, un visi turpināja piedalīties Latviešu sabiedrībā, cik vien varēja. Ilze 1972. gadā apprecēja latvieti, Jāni Resni. Viņiem 1975. gadā piedzima dvīņu meitas Larisa un Kristine un 1980. gadā trešā meita, Silvija (es). Mēs trīs Rešņu meitas uzaugām Latviešu sabiedrībā Klīvlandē, kur apmeklējām latviešu skolu, iestājāmies latviešu baznīcas draudzē, dziedājām koros un dejojām vietējā tautas deju grupā. Mēs uzaugām, klausoties mūsu Omammas stāstus un atmiņas par  Latviju,  īpaši par Mazjumpravas muižu.

Protams, pēc tik daudziem gadiem, ne visas detaļas varam atcerēties un zināt pilnīgi, bet mēģināsim atcerēties to, ko varam. Varēsiet aplūkot bildes un dokumentus, ko Elizabete bija atvedusi līdzi no Latvijas. Paskaidrojumi sarkanajā drukā ir ņemti no Elizabetes piezīmēm , kuras tika rakstītas kad viņa strādāja kopā ar Silviju, saliekot atmiņas grāmatu 2000. gados. Bildes ar skaidrojumiem zaļā drukā tika atrastas Eizabetes piederumos bez izskaidrojumiem, bet izskatās , ka varētu būt uzņemtas Mazjumpravas muižas apkārtnē.

Ženija Īda Amālija Jirgens dzima ap 1880.gadu Kandavā. Daudz nav zināms par Ženijas jaunību, bet zinām, ka viņa studēja franču valodu Šveicē un prata krievu, vācu, franču un, protams, latviešu valodu un vēl mācījās angļu valodu. Sergejs Štolba,  čehu izcelsmes, bija mērnieks un domājam, ka viņš strādāja Latvijā, kad satika Ženiju Kandavas apkārtnē. Ženija un Sergejs apprecējās 1915. gadā pie Maskavas. Viņi dzīvoja Krievijā, kur 1916.gada 9. februārī piedzima meita Helēne Elizabete .Kad Elizabetei bija viens gads, Sergejs tika iesaukts krievu armijā un vairāk viņu neviens  neredzēja. Ženija ar meitu pārvācās atpakaļ uz Latviju. Gadus vēlāk Ženija apprecēja Albertu Genaus. Kaut kad ap šo laiku, Ženija, Elizabete un Alberts ievācās Mazjumpravas muižā.

Sākot ap 1929.gada (šis datums ir pierakstīts Ata piezīmēs), Ženija apsaimniekoja Mazjumpravas muižu. Kā Elizabete stāstija, viņai bija progresīva domāšana un vienmēr bija interese par modernajām tehnoloģijām. Viņas tālredzība lika sapņot par golfu laukuma iekārtošanu un automātisko govju slaucamo mašīnu izpēti. Viņa  pārbūvēja/remontēja dzīvojamo ēku. Mazjumpravas muižā bija apmēram 150 slaucamās govis, audzēja arī cukurbietes. Laivas varēja piestāties tieši pie Mazjumpravas krasta, iekraut bietes un turpināt ceļu pa Daugavu. Rīgā bija trīs piena veikali, kur pārdeva svaigo Mazjumpravas pienu. Mazjumpravā bija daudz strādnieki un strādnieces, bet Elizabete jaunībā vienmēr dusmojās, ka mamma lika viņai pašai klāt gultu no rīta!

Jaunībā Elizabete pavadīja laiku Mazjumpravas muižā kā arī Rīgā, apmeklējot skolu. Viņai bija audzinātāja, vārdā Ella Skalberga, kura apprecējās ar Mazjumpravas muižas pārvaldnieku, Arnoldu Dreiliņu. Elizabete tika iesvētīta Rīgā Svētā Jāņa baznīcā 1936.gada oktobrī. Svinības notika Mazjumpravas muižā un Elizabete saņēma vairākas apsveikuma telegrammas Mazjumpravā.

Elizabete pavadīja laiku Talsos pie radiem,  kur arī satika Ati Mucnieku. Atis un Elizabete laulājās 1938. gada 5. janvārī Svētā Jāņa baznīcā.

Atis studēja Latvijas Universitātē un iestājās fraternitas Lataviensis korporācijā. Elizabetei ļoti patika korporācijas sabiedrība, it sevišķi, apmeklējot balles. Viņa stāstīja, ka Atim, kopā ar korporācijas brāļiem un draugiem, patika jokoties un priecāties. Elizabete arī bija ļoti lepna par to, ka Atim bija brīnišķīga tīra tenora balss un, ka viņš  dziedāja Latvijas Universitātes P!K! korī, Teodora Kalniņa vadībā un Reitera korī. Draugi priecājās Mazjumpravas muižas vidē.

Īsi pirms 1941. gada aprīļa , komunistu karavīri sāka ierasties Mazjumpravas muižā. Elizabete mums stāstīja par vienu gadījumu, kad karavīri iebruka muižā un mēģināja sabaidīt mājiniekus, iešaujot lodes griestos. Ženija, kad remontēja māju, bija iekārtojusi vannas istabu un tualeti mājā. Kad jaunie komunisti to redzēja, viņi sabijās, jo nezināja, kas tas bija. Viņi pat aizsita durvis ciet! Cits arī nepazina klavieres. Elizabete ar Ati aizkavēja komunistu zēnus, kamēr Ženija savā ieslēgtā istabā dedzināja vēstules un dokumentus. Nav zināms, cik reizes šitādi gadījumi notika, bet Mazjumpravas muiža tika pārņemta 1941. gada aprīlī, un Ženija, Elizabete un Atis pārvācās uz Rīgu. It kā Ženija pareģoja vai tika brīdināta, ka viņai būs jāatstāj muižu un saimniecību. Elizabete savās atmiņās stāstija, ka viens komunistu karavīrs piestājās vairākas reizes un sēdēja runādams ar Ženiju. Elizabete bija tik dusmīga uz mammu, ka viņa tā runāja ar ienaidnieku, bet vēlāk Elizabetei bija aizdomas, ka viņš bija tas, kas brīdināja Ženiju ka komunisti pārņems Mazjumpravas muižu un, varbūt,  to atlika, kamēr viņa varēja nokārtot saimniecības likvidēšanu. Viņa jau atdeva govis strādniekiem un pārdeva traktoru divas reizes! Pirmo reizi Ženija atstāja traktoru laukā, lai tas, kas to nopirka varētu naktī viņu savākt. Pakaļ neviens neatnāca un Ženija pārdeva traktoru otrreiz. Visu iespējamo, kam bija kaut kāda vērtība un nevarēja ņemt līdzi uz Rīgu, izdalīja vai pārdeva,  jo Ženija negribēja, lai tas paliktu komunistiem.

Ženija nomira neilgi pēc tam, 1941.gada 4.jūnijā. Viņa vēl gulēja zārkā Pārdaugavas mājā, kad komunists pienāca klāt ar sarakstu rokā, meklējot Ženiju. Atis strādāja dārzā un vīram izskaidroja, ka Ženija mirusi, pa to laiku mēģinot izlasīt citus vārdus no saraksta. Ženija tika apbedīta Meža kapos aiz Brāļu kapiem 8. jūnijā. Pēc Ženijas apglabāšanas, Elizabete un Atis atstāja Rīgu un aizbrauca un Ābeļiem, Talsos, kur dzīvoja Ata māte. Pēc tam tālāk uz Vāciju bēgļu gaitās.

Kā es jau minēju, mana Omamma stāstīja par viņas dzīvi Mazjumpravas muižā ar mirdzumu acīs. Viņai būtu bijis tāds prieks dalīties ar citiem, it sevišķi tiem, kuri arī ciena viņas skaisto mājvietu!

Ar cieņu, Silvija

Piezīme: Elizabete neatlaidīgi uzstājās par pareizo uzvārdu burtošanu. Vairākos dokumentos, vārdi ir izburtoti nepareizi. It seviški Mucnieks un Štolba.

Elizabetes laikā klīda baumas ka pagrabā bija tunelis, kas veda zem Daugavas bet tas jau sāka iebrukt jau tad.


Stāsta otro daļu publicēsim tuvākās nedēļas laikā, kā arī pēc materiāla apstrādes, to varēs aplūkot un ar to iepazīties Mazjumpravas muižas dzirnavu ēkā tās apmeklējuma laikā.

KOMENTĀRI

WORDPRESS: 0