Ķengaraga promenāde

Ķengaraga promenāde

Ķengaraga promenāde atrodas Ķengaraga apkaimē Rīgā, tā sākas kā veloceliņš pie Ķengaraga ielas, kas iet no Maskavas ielas līdz Daugavas krastam pie Viberta salas. Ķengaraga iela minēta 1896. gada Rīgas plānos ar nosaukumu Kišiņevas iela, pārdēvēta 1923. gadā.

Promenāde izveidota uz 1901. gadā ar laukakmeņiem, koka pāļiem, žagariem un smilti nostiprināta Daugavas plūdu aizsardzības vaļņa t.s. Daugavas regulēšanas „P” dambja, lai aizkavētu Mazjumpravas muižas un apkārtējo zemnieku zemes izskalošanu pavasara plūdos. 1962. gadā, izveidojot Ķengaraga dzīvojamo rajonu, tas tika labiekārtots un pastiprināts ar moderniem dzelzsbetona materiāliem. Latvijas laikā pakļauts Jūru un kuģu direkcijai.

Promenāde krustojas ar Kaņieru ielu (izveidota 1957. gadā), kas iet no bijušā Prūšu kroga pie Maskavas ielas līdz Daugavai, tālāk šķērso Glūdas ielu (izveidota 1900. gadā kā Donas iela, Donschestr., pārdēvēta 1923. gadā), Krāces ielu (izveidota 1932. gadā) un Bultu ielu (izveidota 1959. gadā), agrāko Ikšķiles ielas gultni (izveidota 1930. gadā), bijušās Plostu ielas galu (izveidota 1930. gadā ar nosaukumu Salaspils iela, 1942. pārdēvēta par Plostu ielu), tālāk pāri 2011. gadā izbūvētam koka tiltam pa bijušās Bleķu muižas zemēm līdz bijušās Krusta muižas centra zemēm, kur atrodas Putnu novērošanas tornis.

Pirmie darbi promenādes atjaunošanā iesākās jau 2007.gadā sadarbībā ar Rīgas pašvaldības SIA “Rīgas ūdens”, bet 2009.gadā Austrumu izpilddirekcija pēc ainavu arhitektu Daigas Veinbergas, Guntas Rozenbergas un Laumas Garkalnes izstrādāta krastmalas ainavas dizaina projekta un arhitektu Ulda Liepas un Artūra Catūrova projekta izbūvēja un labiekārtoja Promenādes aleju.

Ķengaraga promenāde

Ķengaraga iela izveidojās kā saimniecības ceļš no Maskavas ceļa uz Baltijas linu manufaktūras kompānijas fabriku un Daugavu 1860. gadā. 1896. gada Rīgas plānos nosaukums – Kišiņevas iela, bet 1923. pārdēvēta par Ķengaraga ielu.

A/S „Baltijas Linu audeklu manufaktūras kompānija”, vēstules veidlapa ar fabrikas attēlu, 1919.gads.

A/S „Baltijas Linu audeklu manufaktūras kompānija”, vēstules veidlapa ar fabrikas attēlu, 1919.gads.

Ķengaraga ielas rajonā atradās viens no vecākajiem Rīgas uzņēmumiem A/S „Baltijas Linu audeklu manufaktūra „Ķengarags” (A/G „Baltische Linemanufactur Compagnie), dibināts 1817. gadā, statūti apstiprināti 1859. gada 27. novembrī. Tās mūra korpusi Ķengaragā atklāti 1860. gada 1. jūlijā. Laika gaitā ap rūpnīcu izveidojās Kišiņevas (vēlāk Ķengaraga), Voroņežas (vēlāk Mazā Ķengaraga), Donas (vēlāk Glūdas), Baltijas (vēlāk Austuves) ielu tīkls. Uzņēmums nodarbojās ar linu apstrādi, linu audeklu aušanu un balināšanu, 1924. gadā uzņēmums pārreģistrēja statūtus un grozīja nosaukumu „Baltijas linu audeklu manufaktūras” A/S, bet 1928. gadā tā pārdēvēta par „Baltijas linu manufaktūras A/S Ķengerags”, ar pamatkapitālu 360000 latu un ražoja linu audumu, diegus, bet kopš 1935. gada galvenais rūpniecības ražojums bija zvejas tīkli, sporta tīkli, tamza un lāpāmie diegi, pie tam nostādot savu produkciju blakus labākiem ārzemju ražojumiem. 1903. gadā uzņēmumā strādā 429 strādnieki, apgrozījums – Rbļ. 284400, bet 1935. gadā – Ls 360000. Produkcija bija ļoti populāra un iecienīta, par to liecina daudzie saņemtie apbalvojumi: 1867. gadā Parīzē, 1870. Pēterburgā, 1883. Rīgā un citi.

Uzņēmums darbojās līdz 1939. gadam, kad tā vācu izcelsmes īpašnieki Rīgas tirgotāji un aristokrāti repatriējās uz Vāciju, 1939. gadā uz uzņēmuma bāzes izveidota „Rīgas tīklu aušanas fabrika Ķengarags”, kas turpināja savu darbību vācu un padomju laikā, 1960. gadā pārdēvēta par „Rīgas zvejas rīku fabriku”, kurā fabrikas dibinātāja inženiera Teodora Burmeistera mazdēls Juris Burmeisters strādāja par galveno inženieri, 1969. gadā – „Rīgas eksperimentālā zvejas rīku un plastmasas izstrādājumu rūpnīca”, kuras apgrozījums sasniedza 5 milj. rubļu, 1993. gadā uzņēmums pārtrauca savu darbību.

Bijušās tīklu fabrikas kopskats 2011.gadā, priekšplānā 1859. gadā celtais divu stāvu fabrikas linu austuves mūra korpuss.

1899. gadā pēc inženiera Teodora Burmeistera projekta celtā fabrikas pārvaldes ēka.

Uzņēmuma reģistrācijas paziņojums, 1924. gads.

Kaņieru ielas daudzstāvu mājas būvniecība pie bijušās enkurnieku mājas.

Kaņiera iela (izveidota 1957. gadā) iet no bijušā Prūšu kroga (viens no četriem K. Haberlanda būvētiem krogiem) pie Maskavas ielas līdz Daugavai un šķērso bijušās Baltijas Linu Manufaktūras zemes, te beidzas vecā Ķengaraga zemes, pie Kaņieru ielas nama Nr. 13 līdz Daugavai, ielas gultne sakrīt ar bijušās M. Ķengaraga (Voroņežas nosaukums minēts 1897.gadā, pārdēvēta 1923.gadā) ielas gultni, kuru 1939. gadā projektēja pagarināt līdz Latgales (Maskavas) ielai. Ielā pārsvarā individuālā mazstāvu 1950-to gadu apbūve.

Prūšu krogs. 1913. gads.

1812. gadā līdz šejienei atnāca Napoleona armijas Jorka prūšu pulki, kuru nonākšana tik tuvu Rīgai radīja pilsētā lielu satraukumu. Nedrošībā par iespējamu ienaidnieka iebrukumu pilsētā turēja
gatavībā piķa lāpas priekšpilsētu nodedzināšanai. Kļūmes dēļ Rīgas priekšpilsētas, arī Maskavas forštate, tika pārvērstas pelnos.

Starp Kaņieru un Glūdas ielām atrodas veca Enkurnieku stacijas un kazarmu divu stāvu klasiskā stila mūra ēka (Kaņieru ielā Nr. 17), celta ap 1860. gadu.

Enkurnieku stacijas mūra divu stāvu ēka 2011. gadā, atjaunota 1935. gadā, arhitekts Dāvids Zariņš.

Enkurnieku kazarmu un stacijas mūra divu stāvu ēka, ap 1900. gadu.

Glūdas iela (izveidota 1889. gada kā Donas iela, Donschestr., pārdēvēta 1923. gadā) veda no Maskavas ielas līdz Daugavai kā senais ceļš, kas saistīts ar Rīgas enkurnieku amatu Ankerneekamt cunftes zemēm, kur atradās Enkurnieku stacija, jo kādreiz daudzas strūgas no Krievijas apstājas šajā vietā, lai uzņemtu ločus – enkurniekus ceļošanai pa tālāko sazaroto Daugavas grīvu. Plostus un strūgas enkurnieki pārvietoja ar vinčas un tai trosē piestiprināta enkura palīdzību. Enkuru iemeta vajadzīgajā vietā un, uztinot trosi vinčai, aizvadīja plostus un strūgas līdz enkuram.

Glūdas ielas nosaukums ir netipisks Maskavas forštatei, jo Daugavas labajā krastā nevarēja būt Kurzemes vietvārdu nosaukumi, bet 1923. gadā ielas nosaukums pamatojās uz vietējo ģeoloģisko uzbūvi – šeit atrodama glūda (plastisks pelēks vai zilganpelēks māls). 1942. gadā vācu vara pārdēvēja ielu Pfalzgraenschestrasse vārdā, kas ir Glūdas muiža Jelgavas apriņķī.

Tauvošanās gredzens – sens enkurnieku amata liecinieks. 2011. gads.

Enkurnieku amatu nodibināja 1610. gadā un komplektēja no vietējiem latviešiem, kas labi pazina Daugavas straumi un sēkļus. Viņiem piederēja laivas, enkuri un cits attiecīgais inventārs, 1880-jos gados amatu likvidēja. Enkurnieku stacijas vecā divstāvu mūra ēka saglabājusies līdz mūsdienām un atrodas Kaņieru ielā Nr. 17. 1935. gadā ēka atjaunota pēc arhitekta Dāvida Zariņa projekta, jo 1931. gadā tā bija sabrukšanas stadijā, kas liecina par tās cienījamo vecumu. Ēkas un piegulošā zemesgabala nomnieks 1906./1923. gados bija Kārlis Jākobsons, 1923. gadā to pārņēma Rīgas ostas kuģniecības biedrības Enkurnieku sekcija, bet 1925./1935. gados saimniekoja Enkurnieku artelis, kas šeit ierīkoja dzīvokļus plostniekiem un veikalu dežurējošiem enkurniekiem un garām braucošiem plostniekiem, kas izvietojās uz nakti vairākos Daugavas plostu dārzos. To skaits sezonā sasniedza pat 300 plostu ar 200 baļķiem katrā.

Savrupmāja Glūdas ielā Nr. 1, celta 1939. gadā, arhitekts Sergejs Antonovs

Glūdas ielā Nr. 1 zemnieks un virsnieks Mārtiņš Gulbis 1927. gadā ierīkoja „Pirmo Baltijas siltumnīcu fabriku”, 1934. gadā pēc arhitektes Lidijas Hofmanes projekta cēla kūti ar staļļiem zirgiem, govīm un cūkām, bet 1939. gadā pēc arhitekta Sergeja Antonova projekta – savrupmāju Daugavas krastā.

Rušonu iela bijusi starp esošām ēkām pie promenādes Maskavas ielā Nr. 258, korpuss 7 un Nr. 260, korpuss 7. Tā izveidota 1936. gadā kā Rušānu iela (1965./1991. gados – Roberta Eihes iela), 1936. gadā jaunprojektējamā iela sākās pie Daugavas un gāja pāri Maskavas, Maltas, Aglūnas un Prūšu ielām līdz dzelzceļa stigai. Apbūvējot 1962./1965. gados Ķengaraga mikrorajonu, ielas daļa no Maskavas ielas līdz Daugavai izzuda no Rīgas kartes.

Krāces ielas (izveidota 1932. gadā), kas iet no Maskavas ielas līdz Daugavai, malā atrodas sens dīķis, kas kādreiz bijis dziļš un melns, jo 1668. gada zviedru kartēs un ilgi pēc tam dēvēts par Elles dīķi Elles Djick. Neskatoties uz Daugavas pieteku un strautiņu izmaiņām dabā laika gaitā, šī vieta ir samanāma vēl šodien. Pagājušā gadsimtā dīķis nonāca fabrikantu Kuzņecovu īpašumā, te bijušas fabrikas plašās un rūpīgi koptās dārzniecības, dīķa ar saliņu vidū tumšajos ūdeņos dzīvoja baltie gulbji. Tagad tas ir pagātnē, jo neskatoties uz dažu entuziastu pūliņiem, šī vieta neatguva seno godību. Daugavas un dīķa krastā pie Daugavas kādreiz atradās zvejnieku Stādu (Stahdsche) mājas, bet dīķa malā pie Maskavas ceļa – zvejnieku Rēbes (Reebe) mājas. Dīķis kļuva slavens 2008. gadā, kad apkārtnes rekonstrukcijas plāns nokļuva Latvijas Satversmes tiesā.

2010. gadā dīķa apkārtne pie Daugavas tika rekonstruēta un labiekārtota, uzcelts tiltiņš pāri dīķa attekai, ierīkots vingrošanas laukums un uzstādīta galda spēļu stacionārā iekārta, promenādei un
veloceliņam par godu uzstādīts dekoratīvais divritenis pēc 
akmeņkaļa kalēja Gunta Pandara un tēlnieka Āra Smildzera projekta.

Ķengaraga un apkārtnes karte, 1900. gads

Daugavas mols, 2011. gads

Dīķa rajonā atrodas Daugavas mols, pēc nostāstiem būvēts militāriem mērķiem, lai varētu nolaist ūdenī kara amfībijas. Vietējie iedzīvotāji to izmantoja kā laivu piestātni gandrīz līdz 1993. gadam,
kad to sāka demolēt un gremdēt.

Starp Krāces un Bultas ielām, atradās vairākas zemnieku un Daugavas zvejnieku mājas – Breese, Kehke Jurre, Muzeneek, Kehke Jahn, Salium Jahn, Salium Jakob, to zemes garās strēmelēs aiziet no Daugavas līdz dzelzceļa stigai. Zeme bija smilšaina, purvaina, lauciņi samērā neauglīgi, pārāk bieži plūdu noskaloti un svešu karapulku nobradāti, devīga bija Daugava – gandrīz visi Ķengaraga iedzīvotāji bija zvejnieki. Apkārtējie zemnieki piepelnījas sākumā ar cukuru, vēlāk ar linu manufaktūrām. Arī māju nosaukumi liecina par saistību ar Daugavu un Maskavas ceļu: Salium, Muzeneek – mājas, kur iesālīja zivis vairumā ostas un tirgus vajadzībām, Kehke – mājas, kur turēja virtuves garām braucošiem zemniekiem un plostniekiem. Agrāk lini bija latviešu ziņā: linu kulstītāji, saiņotāji, nesēji, svērēji, liģeri bija latvieši, jo linu apstrāde un aušana tika uzskatīta par vācu meistaru necienīgu darbu.

Oļģerta Krūmiņa siluetu griezums „Latviešu zvejnieki”, atklātne, 1930. gads

Zvejas tiesības apkārtējie zemnieki bija ieguvuši solīšanā, ko sarīkoja Rīgas pilsētas muižas pārvalde. Noteikumi bija bargi un bieži vien neizpildāmi: nomnieks uzņēmās ūdens aizsardzību un gādā par to, ka neviena sveša persona nezvejo iznomātos ūdeņos; visi zaudējumi, kuri nomniekam celtos, jāsedz pašam; atbild ar savu mantu par zaudējumiem, Daugavas kreisajā krastā Maz Jumpravas muižas robežās aizliegts pļaut zāli un niedres upes malā, aizsprostot vai mainīt upes gultni, aizliegta grants smelšana un akmeņu nogremdēšana. Zvejnieki organizēja grupas, kurās
apvienojās 30 – 40 cilvēki, nomas maksa bija ļoti augsta: 1921. gadā tā svārstījās no 100000 – 500000 Latvijas rubļiem, 1937. gadā no 11000 – 16000 latiem.

Veca zvejnieku māja ar dakstiņiem klātu jumtu Krasta masīvā, 1965. gads.

Dzīvojamās ēkas vēl 1920-jos gados bija koka ar salmu vai šindeļu segtiem jumtiem, ļoti retai mājai sarkani dakstiņi, namus nomāja no Rīgas pilsētas mežu un muižas pārvaldes, dzimts nomas
maksa – 200 rubļu gadā, nomnieki bija pastāvīgi, daži pat vairāk 
nekā 50 gadus. Nomniekiem bija uzlikti pienākumi: koku ciršana atļauta tikai ar pārvaldes sankciju; koki jākopj; par saviem
līdzekļiem jāuztur grāvji, pievedceļi un to apgaismojums, nedrīkst ierīkot tirdzniecības un rūpniecības iestādes, zaudējumus no dabas nelaimēm sedz nomnieks, zemesgabalus nedrīkst nodot
apakšnomā, pēc zemes atstāšanas ēkas un stādījumi pāriet pilsētas īpašumā.

Fabrikas korpusi un vecas mājas Krasta masīva vietā, 1953. gads

Vecā un jaunā apbūve Krasta masīvā, 1965. gads

Ceļā starp Krāces un Bultas ielām atrodas Venēcijas gotikā ar renesanses stila atskaņām celta mūra rūpnieciska būve – Šķirotavas dzelzceļa stacijas mehāniskā ūdens pumpētava ar saimniecības
ēkām, ko izbūvēja Rīgas-Orlas dzelzceļa pārvalde ap 1902./1905. gadu pie Ķēķu Jāņu mājām, rezervējot zemesgabalu ar atsevišķu pievadu, kas stiepjas līdz Šķirotavas stacijai dzelzceļa īpašumā.

Šķirotavas dzelzceļa stacijas mehāniskā ūdens pumpētava 2010. gadā

Bultu iela izveidota 1959. gadā. Daļa ielas iet pa vecās Ikšķiles ielas gultni. Ar ielas nosaukumu arī sanācis pārpratums, jo 1930. gadā tā izveidota kā Ikšķiles iela, likvidēta 1979. gadā un vēlāk pārmantojusi Bultu ielas nosaukumu. Senos plānos tas bija ceļš no pilsētas Zosu ganībām līdz Daugavai.

Ielas labajā pusē atrodas 1941. gadā pēc arhitekta Aleksandra Baršai projekta Jēkaba Zeltiņa celta savrupmāja, bijušās Kalna Priekuļu mājas zemes, pie mājām atrodas Smerdokļu līcis, kas ieguvis savu nosaukumu no plostu dārzā noslīkušiem baļķiem, kas trūdos nelabi oda. A. Zeltiņš ieguva zemes gabalu 1922. gadā, līdz tam tur vairāk nekā 50 gadus saimniekoja Dauguļu ģimene. Saglabājies 1922. gada ēku apraksts: dzīvojama māja – koka ar salmu jumtu, kūts ar stalli, klēts un pirts – koka ar dēļu jumtu.

Jēkaba Zeltiņa savrupmāja, 2011. gads

Iela kreisajā pusē robežojas ar bijušās rūpnīcas „Kvadrāts” zemesgabalu. Rūpnīcas teritorijā atradās arī vecākais uzņēmums Rīgā – A/S „Baltijas Linu manufaktūra” (A/G „Baltische Linemanufactur”) dib. 1817. gadā, kuras balinātavas vecie mūra korpusi būvēti jau 1859. gadā uz Kalna Priekuļu māju zemēm.

A/S „Baltijas Linu manufaktūras” balinātavas korpusi. 1900. gads

1936. gads

Bijušās rūpnīcas „Kvadrāts” ēka Maskavas ielā Nr. 322/324, celta 1924./1926. gados pēc arhitekta Vilhelma Bokslafa projekta, uzņēmums „The Baltic India rubber Co „Quadrat” dibināts 1924. g.
9. maijā, pārveidots 1974. g. par gumijas izstrādājumu rūpnīcu apvienību „Sarkanais kvadrāts”, tagad – „Baltijas Gumijas Fabrika” un “Baltijas Apavu Fabrika”. Rūpnīca ražoja gumijas izstrādājumus galošas, botes, zābakus un tehniskus gumijas izstrādājumus: šļūtenes, blīves, spirālšļūtenes, automobiļu un velosipēdu kameras un citus, eksportējot tos pārsvarā uz Krievijas tirgu. Apgrozījums 1935. gadā bija Ls 8590507, 1968. gadā – Rbļ. 15200000. Pēdējos Latvijas laika gados valdes priekšsēdētājs bija kādreizējais Latvijas Valsts prezidents (1930./1936.) Alberts Kviesis (1881-1944).

Rūpnīcas „Kvadrāts” ēka, 1926. gads.

Gar rūpnīcas sētu pie Daugavas pēc SIA “Velve-AE’’ projekta izveidota vietējo iedzīvotāju iecienīta atpūtas un Daugavas mūžīgā tecējuma vērošanas zona.

Rūpnīcas teritorija robežojas ar Plostu ielu, kaut tās posms no Maskavas ielas līdz Daugavai izzudis 2000-jos gados. Iela izveidota 1932. gadā ar nosaukumu Salaspils iela un toreiz tā bija Rīgas
pilsētas robežiela, 1942. gadā pārdēvēta par Plostu (
Flossstrasse) ielu, jo Salaspils nosaukums tika piešķirts Gogoļa ielai, 1991. gadā Salaspils ielas nosaukums piešķirts bijušai Vilhelma Knoriņa ielai, kas izveidota 1965. gadā pie dzelzceļa līnijas. 1959. gadā Plostu iela sadalīta divās daļās – Plostu un Pelnu ielā.

Vēsturiski tas bija ceļš, kas savienoja Bleķu (Bleichhof) muižu ar dzelzceļu un pilsētas ganībām un līdz 1924. gadam skaitījās Rīgas patrimoniālā apgabalā, Bleķu muižas zemes sākumā robežojās ar Kalna Priekuļu māju zemēm, agrākā statistiskā rajona bet tagad – apkaimes Ķengarags.

Bijusī rūpnīca „Kvadrāts” robežojas ar Bleķu muižiņu (Bleichhof), ko savulaik izīrēja linu audeklu balinātājiem, līdz ar to muižiņa ieguvusi savu nosaukumu (bleichen vācu valodā – balināt). Saulainās dienās Maskavas ceļa abās pusēs balti baloja garas audeklu rindas. Agrākais nosaukums – Šrēdera (Schroederhof) muiža, tā bija rīdzinieku atpūtas vieta t.s. Lustes muiža.

Pārvads pāri Purvu upītei, 2011. gads

Bleķu muižas teritorijā uzcelts gājēju tiltiņš pāri Purvu (Bleķu muižas) upītei. To atklāja 2011. gada 19. augustā pilsētas pašvaldības pārstāvji: Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs, Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Ameriks un Austrumu izpilddirekcijas direktors Dmitrijs Pavlovs. Celts pēc arhitektu Ulda Liepas un Artūra Catūrova projekta, būvuzņēmējs SIA „Rišon Inter”. Rīgas pilsētas amatpersonas, būvētāji, arhitekti iestādīja karaliskās sarkanās kļavas.

2011. gada 19. augustā stādītās karaliskās sarkanās kļavas.

Putnu vērošanas un skatu tornis

2009. gadā pie Krustamuižas Rīgas Austrumu izpilddirekcija ierīkoja Putnu vērošanas un skatu torņa laukumu pēc arhitektu Ulda Liepas un Artūra Catūrova projekta, būvuzņēmējs SIA „Tika”.

Krusta muiža (Kreuzhof) parādījās kartēs XVII gadsimtā, kādreiz šeit bija kapi, no kuriem cēlies nosaukums. Muiža atradās abās Maskavas ceļa pusēs un ceļš gāja pāri pagalmam, kur atradās
kungu dzīvojamā māja, kalpu māja, staļļi, kūts, pirts un citas saimniecības ēkas, uz Rīgas pusi atradās arī Krusta krogs, Daugavas pusē – Krusta skola, kazarmas un Maz Jumpravas pārceltuve.

Krusta skola ierīkota 1865. gada 23. aprīlī Ceriņkalna bijušā krogā, sākotnēji tā bija viena klases telpa un skolotāja dzīvoklis. Pirmais pārzinis bija Frīdrihs Veinbergs, skolēnu skaits – 109 zēni un
meitenes, skolā mācīja krievu un latviešu valodu, rēķināšanu, glītrakstību, dziedāšanu u.c. Skolā 1918. gadā ierīkots elektriskais apgaismojums, bet ēka nodega 1921. gadā un skolu pārvietoja
Parumbu „Heinrihsona” 1912. gadā būvēta ēkā pie Rumbulas stacijas.

Lauku mājas Daugavas malā. 1953. gads.

 

Avoti:
Latvijas valsts vēstures arhīvs fonds – apraksts – lieta:
1615-4-8469.; 1615-4-8476.; 1615-1-8479.; 1615-4-8480.;1615-4-8483.; 1615-4-9780.;
2761-3-9849; 2761-3-9850; 2761-3-9854; 2761-3-9859; 2761-3-9860;
2761-3-9865; 2761-3-11190.; 2761-3-11214.; 2761-4-11264.; 2761-3-11272.; 2874-1-
660; 2874-1-1091; 2874-1-1093; 2874-1-1099.; 2874-1-1112.;
2874.-1.1113.; 2874-1-1130; 2874-1-1173; 6637-1-71;
Literatūra:
„Enciklopēdija Rīga”, R., 1988.;
„Galvas pilsētas Rīgas gruntsgabalu un ielu saraksts 1939. gadā”, R. 1940.;
Gusevs igors „Pjotr Velikij i Riga”, R., 2010.;
Lancmanis Zelmārs „Rīgas vārtos”, R., 1933.;
„Rigaer Jubilaeums Ausstellung fuer Industrie und Gewerbe 1901.”, R., 1901;.
„Rigasche Verker und Adressbuch fuer das Jaer 1900/1914.”, R., 1900/1914.;
„Rīgas ielu, laukumu, parku un tiltu nosaukumu rādītājs”, R., 2001.;
„Spisok fabrik i zavodov Evropejskoi Rossiji”, S. Ptb., 1903;.
Vileruša Vaida „Gājums”, R. 1994.;
Periodika:
„Brīvā zeme” 10.09.1936;.
„Ekonomists’ 01.05.1924.; 15.01.1929.; 15.03.1936;
„Jaunākās Ziņas” 17.11.1936;
„Latvijas Arhitektūra” # 96/2011;
„Valdības Vēstnesis” 12.12.1922.; 25.11.1924.; 01.02.1929.; 03.06.1929.;05.05.1935.;
10.05.1935.; 06.07.1935.;26.07.1935.; 23.08.1935.; 26.04.1936.;10.06.1936.
02.08.1937;
Portāli :
www.apkaimes.lv;
www.maskfor.lv;
www.rigacv.lv;
www.rigasastrumi.lv;

KOMENTĀRI

WORDPRESS: 0